Viļņas maratons – 13.09.2015
Bija tāds brīdis, kad gandrīz katrās sacensībās laboju kādu personīgo rekordu, pirms tam diezgan pārliecināti sakot, ka šoreiz jau nebūs. Arī pirms Viļņas maratona gribējās teikt to pašu, jo tā īsti neticēju, ka varētu pārspēt Rīgas maratona laiku. Kopš maija nebija sanācis daudz trenēties, tāpēc centos domāt reālistiski.
Un tomēr – ļoti, ļoti gribējās jaunu PB. Turklāt Viļņā solīja tik piemērotus laikapstākļus!
Lēmums skriet maratonu tieši Viļņā nebija gluži manis pašas izvēle. Tā kā brīvajā laikā rakstu par Rīgu tūristu blogam Spotted by Locals, kas apvieno cilvēkus no 62 pilsētām, tad teju vienīgais veids, kā vienam otru satikt, ir ceļojot. Vajadzēja tikai atrasties nelielam skriešanas entuziastu pulkam, kuri nobalso par labu Viļņai, un izvēle ir izdarīta.
Hostelī Viļņā ierados sestdienas pēcpusdienā, kur mani jau gaidīja mani komandas biedri. Bijām trīs maratonisti (es, Martin no Amsterdamas un Jeremie no Parīzes/Berlīnes), divi 10km skrējēji un prāvs pulks atbalstītāju. Drīz vien devāmies ekskursijā pa pilsētu. Uzkāpām zvanu tornī, izstaigājām daudzas interesantas vietas un galu galā tikām pie vakariņām. Vakariņās, protams, pasta. Pēc tās laicīgi dodamies gulēt. Miegs gan nekāds labais nav, jo matracis šķībs, citur trokšņo, ir auksti un vispār – kur ir mans miers un noskaņošanās pirms sacensībām!?
Pienāk rīts. Kopā ar mūsu trijotni ceļas meitene, kura visiem pagatavo smūtijus. Pirmo reizi pirms skriešanas dzeru smūtiju, un varu tikai cerēt, ka vēlāk to nenožēlošu. Kad uzvilktas drēbes, salikta soma un vismaz piecas reizes pārdomāts, vai viss nepieciešamais ir paņemts, sākam ceļu uz katedrāli.
Nonākot sacensību centrā, aizmirstas visi sīkumi, kas nav izdevušies kā iecerēts, un paliek vien tas patīkamais satraukums par gaidāmo piedzīvojumu. Ir patīkami redzēt daudzas pazīstamas sejas, tāpēc steidzam uzņemt pirms-maratona selfiju, nodot mantas un gatavoties startam. Pasveicinu vairākus tempa turētājus un lepojos, ka tieši latvieši tur tempu Viļņā.
Selfijs pirms starta. Es, Jeremie un Martin.
Starta koridorā nostājamies kopā ar Martin. Himna, laika atskaite un starts! Maratons ir sācies.
Pirmie kilometri paiet nemanot. Jāmanevrē starp cilvēkiem un jāatceras arī palūkoties apkārt, lai gan zinu, ka arī otrajā aplī varēs visu apskatīt vēlreiz. Ātrums ir gaužām iepriecinošs, arī 3:45 tempa turētāji, kas ir mani lielākie ienaidnieki, no kuriem jābēg, nekur tuvumā nav manāmi, tāpēc nav grūti ļaut domai par jaunu personīgo augt.
Man parasti nepatīk tās vietas, kur trase pa vienu ielu ved abos virzienos, taču šoreiz tas ir viens no maniem mīļākajiem posmiem. Uzmundrinu tempa turētājus, viņi uzmundrina mani, un drīz jau klāt ir apļa beigas ar to lēzeno, taču garo kāpienu augšup. Tur arī saprotu, ka labi nav. Uz abām pēdām pie īkšķa pamatnes ir lielas tulznas, kas riebīgi sāp un dedzina. Ir tikai 17. kilometrs! Sāp tik ļoti, ka vienu brīdi pat domāju pēc pirmā apļa mest mieru. Dusmojos, ka nenolīmēju pēdas ar leikoplastu, kas būtu varējis no šīs problēmas izglābt, taču nu jau vairs neko.
Tomēr es neesmu atbraukusi uz Lietuvu, lai izstātos. Sakasu visu savu spītu un gribasspēku, sakožu zobus un mēģinu atrast nesāpīgāko skriešanas tehniku. Vēlāk, pētot Garmina datus, izrādās, ka ātrumu šis pat nav ietekmējis. Drīz vien arī tulznas mazliet atlaiž, un otrajā aplī ieskrienu tīri apmierināta un kopā ar Martinu. Īstais maratons sākas tagad, un cenšos šo uztvert kā jaunu sākumu. Palicis vēl tikpat, cik jau noskriets.
Ap 26. kilometru uznāk lūziens. Novērtēju to, ka blakus ir Martin, jo varam mazliet nomest tempu, taču tik un tā vilkt viens otru uz priekšu. Arī kāds cits skrējējs pāris kilometrus elš mums tieši pakausī, un man brīžam liekas, ka viņš ir tik tuvu, ka tūlīt, tūlīt uzkāps uz papēžiem. Pēc brīža gan paliekam atkal divi, un pēc skrējiena Vingio parka kalnā arī Martin no manis atraujas, taču nevienā mirklī nav vairāk kā 200m priekšā. Nelaižu viņu projām, taču arī pārlieku neaizraujos ar noķeršanu. Līdz finišam palikuši vairāk kā 10km, laika noķert vēl būs gana.
Kādus 5km pirms beigām tas brīdis arī pienāk. Martin ir noķerts tieši laikā, lai varētu uzmundrināt viens otru pirms pēdējā kāpuma. Ņurdēdama skrienu augšā, visu laiku motivējot sevi ar domām par to burvīgo noskrējienu. Kad visbeidzot sākas lejupceļš, man liekas, ka jau esmu uzvarējusi. Un kā gan nesmaidīt! Grūtākais ir aiz muguras. Jauns PB būs. Pie tulznu beršanas jau pierasts.
Nevar aprakstīt to saviļņojumu kilometru pirms finiša. Nav viegli, bet gribas tik smaidīt. Martin pirmais uzsāk finiša sprintu, taču krietni par ātru. Šī kļūda viņam maksā to, ka pašos pēdējos metros viņu apdzenu un finišēju 2 sekundes pirms viņa.
Jā! Ir! Viļņas maratons noskriets 3:35:48.
Pirms tieku pie medaļas, ūdens un bezalkoholiskā alus, mani nointervē lietuviešu televīzija. Tieku pie savām 3 sekundēm slavas (skatīt šeit ap 8:35) un visbeidzot dodos pie atbalstītājiem, kuri ar zaļu kronīti apsveic mani kā ātrāko Spotted by Locals maratonisti. Man saka, ka izskatos tā, ka varētu vēl vienu maratonu noskriet, par ko tik pasmejos, jo nudien tā nejūtos.
Kopā ar Martin pēc finiša. Vēl vienu maratonu?
Paņemu somu un dodos izstaipīt kājas. Novelku apavus un esmu patīkami pārsteigta, ka baltās zeķes vēl baltas un tulznas nav tik trakas. Sāp gan ellīgi, bet es vēl nenojaušu, ka nākamo dienu to dēļ vispār nevarēšu paiet. Parunājos ar satiktajiem tempa turētājiem, dodos uz dušām, kur latvieši ir izteiktā vairākumā un uzsāku lēno migrāciju uz hosteli, kas liekas tik tālu. Jaunais PB joprojām liekas mazliet neticams, taču ir skaidrs, ka nākamais mērķis ir maratons zem 3:30. Laikam jau nemaz tik neticami nav. Kolīdz tieku pie interneta, sazinos ar Jāni un nolemjam, ka tā arī darīsim.
Ja pēc Rīgas maratona es vēl mirkli šaubījos, vai vēlos vēl kādreiz šo darīt, tad pēc Viļņas ir pavisam skaidrs, ka gribu. Un kā vēl gribu! Tikai par pēdām padomāšu jau laicīgi.
ANETE SKRIEN 