Valmieras pusmaratons – 20.09.2015
Selfijs pirms starta. Izskatāmies diezgan ņipri.
Šajā sezonā Skrien Latvija posmi un kāzas iet roku rokā. Dienu pirms Ventspils posma precējos pati, pirms Kuldīgas pusmaratona fotografēju kāzas, savukārt Valmieras posma priekšvakarā vēl biju Jelgavas pusē, kur svinēju tuvu draugu kāzas. Vai tā bija laba doma?
Bijām četri skrējēji, kuri bija izvēlējušies šādi sevi mocīt. Iespējams, tas padarīja grūtības vieglāk pārvaramas, jo ne man vienai grūti. Kad 6:30 no rīta nepielūdzami nozvanīja modinātājs pēc gulētām vien 2,5 stundām, piecelties no gultas bija pārsteidzoši viegli, taču doma par brokastīm gan nevilināja. Kamēr pārējie komandas biedri ēda putru, dzēru ūdeni un centos pamodināt ne tikai sevi, bet arī vēderu.
Uzreiz pēc septiņiem rītā bijām mašīnā, lai no Murjāņiem uzsāktu ceļu uz Valmieru. Izvēle gulēt pēc iespējas tuvāk Valmierai un palūgt draudzenei jau iepriekšējā dienā paņemt numurus bija pareizā, jo atrisināja nevajadzīgus uztraukumus. Mašīnā arī beidzot apēdu savas brokastis divu siermaižu izskatā, kas ir pārbaudīts ēdiens pirms skriešanas, tāpēc šādā veidā centos panākt, lai vismaz par vēderu skrienot nevajadzētu uztraukties.
Ierodoties Valmierā, pašsajūta jau bija pavisam laba. Arī sacensību centrā satiktie pazīstamie skrējēji, tai skaitā Pasaules čempionāta dalībnieki 100km skriešanā, tikai uzmundrināja un lika noticēt saviem spēkiem. Ja dažs labs spēj nedēļu pēc 100km noskriešanas stāties uz starta, lai skrietu maratonu, kāpēc lai es nevarētu šodien pusīti noskriet?
Gaidot startu, uzņēmām selfiju, un tad jau atlika tik noklausīties uzrunu, nodziedāt himnu un – aiziet!
Jau pirmajos kilometrus saprotu, ka būs labi. Laiks ir fantastisks, atbalstītāju netrūkst, kājas pēc maratona nav pārāk smagas un arī tulznas jau laicīgi novērstas ar dāsnu leikoplasta un marles kombināciju. Skrienas tik labi, ka katra apļa noslēgumā varu priecīgi uzsmaidīt mūsu divām atbalstītājām, kuras parūpējas arī par fotomirkļu iemūžināšanu. Uzmācās arī visādas domas par to, ka varbūt biežāk jāskrien ar īsāku miegu iepriekšējā naktī, ja reiz pašsajūta tik laba un šādos apstākļos ir izdevušies gan labi treniņi, gan sacensības, bet cenšos pārlieku šo domu nebarot.
Ar smaidu augšā kalnā!
Ieskrienot pēdējā aplī, ir jūtams neliels nogurums, taču šajā brīdī novērtēju to, ka ir jāskrien tikai 3 apļi, kas neļauj Valmieras trasei paspēt apnikt. Riņķot 6 apļus gan negribētos, visu cieņu tiem, kuri to darīja!
Pirms pēdējā kalna atradu kādu skrējēju, ar kuru kopā uzskriet augšā, taču pirms zilā finiša paklāja viņu apdzinu un finišēju ar laiku 1:44:56. Nebūt nav slikti!
Mazliet sagurušie, taču visnotaļ apmierinātie pusmaratonisti pēc finiša.
Kādi secinājumi? Vēlreiz pārliecinājos, ka daudz svarīgāk par miegu naktī pirms skriešanas ir pietiekams miega daudzums un atpūta nedēļu vai pat divas pirms sacensībām. Centos to ievērot gan pirms Viļņas, gan arī pirms Valmieras, un jāsaka, ka pašsajūta un uzrādītie rezultāti liecina par to, ka tā nudien ir. Vai paļaušos uz šo? Diez vai. Labāk tomēr iepriekšējā dienā izgulēties.
Varu tik priecāties, ka pirms Siguldas posma nekādas kāzas nav ieplānotas. Vien pasta party ar draugiem un Siguldas kalnu maratons nedēļu pirms tam. Drīz arī pastāstīšu, kā gatavojos Siguldas kalniem!
ANETE SKRIEN 