Gatavojoties Siguldas kalnu maratonam

Siguldas kalnu maratons tepat vien ir. Nedaudz vairāk par dienu, un stāvēšu ar skatu uz Ziediņa kalnu, domājot par to, kuri būs tie ņiprākie, kurus kronēs par kalnu karali un karalieni, un kā pati tur uzrāpšos augšā. Divreiz. Nemaz nerunājot par pārējiem 35 kilometriem pa kalniem un lejām. 

Šis būs mans pirmais Siguldas kalnu maratons, kas padara to jo īpaši gaidītu, jo ir vien nojausma par to, kas sagaida. Šogad taku skrējienus esmu īpaši iemīlējusi. Stirnu buks ātri iekaroja manas simpātijas, kļūdams par gaidītāko skriešanas seriālu, kurā esmu apņēmusies nākamgad skriet garākās distances, arī treniņi mežos un kalnos ir patīkama pārmaiņa pēc Rīgas asfalta džungļiem.

Taku skriešana atgādina par bērnību, kad braucu ar vecākiem uz orientēšanās sacensībām. Orientēšanās vismīļākā man bija līdz kādam 12 gadu vecumam, kad distance vēl bija marķēta ar sarkanbalto lentu un varēja tik skriet. (Ceru, ka šī iemesla dēļ vismaz ar marķējuma atrašanu SKM man nebūs problēmu.) Lai gan arī ar karti un kompasu sadraudzējos un tīri veiksmīgi spēju atrast savus punktus, ir vairāk kā skaidrs, ka skriešana ir orientēšanās labākā daļa. Manuprāt. Ļauju nepiekrist!

Esmu nolēmusi trasē doties ar savu mazo Kalenji skriešanas somu ar ūdens sistēmu, jo, domājot par visu to, ko plānoju ņemt līdzi trasē, ar ierasto jostu želejām un numuram vien nepietiks. Gribu paņemt nedaudz ūdens, lai noskalotu želejas un remdētu slāpes starp dzirdināšanas punktiem. Tāpat arī nevaru iztikt bez sava tulznu komplekta jeb otra zeķu pāra, leikoplasta, marles un šķērītēm, jo, lai arī būšu pēdas nolīmējusi jau pirms starta, pēdējā laikā ar tulznām iet kā iet, tāpēc labāk esmu gatava ar tām tikt galā arī trasē, ja rodas tāda vajadzība. Ceru, ka šoreiz nostrādās tas, ka nevajadzēs lietas, kas ir paņemtas līdzi. Drīz pastāstīšu arī sīkāk, kā rīkojos, lai neļautu tulznām traucēt skriet, jo tas nav nemaz tik sarežģīti.

Visiem, kuri sestdienas rītā stāvēs uz starta līnijas tāpat kā es, novēlu labi atpūsties, nedaudz veselīga satraukuma, vieglas kājas, necensties uzskriet pilnīgi visos kalnos (Stirnu bukā pārliecinājos, ka bieži vien raita soļošana kalnā ir teju tikpat ātra kā skriešana, tik paņem mazāk spēka; taču tie, kuri var, lai skrien!) un galu galā izbaudīt šo skrējienu pa mūsu pašu mazo Šveici. Noskrien!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

<span>%d</span> bloggers like this: