Siguldas kalnu maratons – 3.10.2015
Skats uz Ziediņa kalnu no starta
Kopš Siguldas kalnu maratona ir pagājušas jau piecas dienas, taču joprojām par to atceros katru reizi, kad nākas saskarties ar kāpnēm. Tiesa gan, šī ir pirmā diena, kad neskatos uz tām ar šausmām, klusi, taču spēcīgi cerot, ka apkārt nav pārāk daudz cilvēku, kuriem būtu iespēja vērot manu neveiklo cīņu ar tām.
Taču nepatiku pret kāpnēm bija jānopelna. Saulainā, taču diezgan vēsā sestdienas rītā ierados Siguldā, nolīmēju pēdas ar leikoplastu, vēlreiz pārbaudīju somas saturu, piespraudu savu 35km distances numuru, uz rokas nostiprināju čipu un pievienojos skrējēju čūskai, kas mēroja ceļu lejup pa Ziediņa kalnu.
Skatoties uz pirmo kalnu no starta laukuma, priecājos, ka blakus ir Jānis, ar kuru parunāties pirms starta un novērst domas un satraukumu. Viņš gan varonīgi pieveica divreiz garāku distanci nekā es, tomēr jau pirms starta es biju apņēmības pilna nākamgad izdarīt to pašu. Mazliet gan baidījos, vai tik nākamo pāris stundu laikā domas nemainīsies, taču atgādināju sev, ka viss ir atkarīgs no treniņiem, un vispār – šobrīd svarīgāk ir pieveikt 35 kilometrus, par nākamajām sacensībām un garākām distancēm domās pēc tam.
Starts! Ziediņa kalnā nesteidzos un vēroju cīņu par apaviem, kā arī izvairos no pirmajām nūjām. Lai arī centos taupīties, pirmo kalnu kājās juta labi, tomēr jau pie Kordes trases biju iesilusi un gatava skriet. Vien ar to skriešanu neveicās tik raiti, jo virzība kalnos notika ļoti gausi. Bija nepieciešamas gandrīz 44 minūtes, lai pieveiktu pirmos 5 kilometrus, un šajā brīdī sāku svītrot plānu par finišu zem 4 stundām.
Tālākie 10 kilometri pagāja ļoti labā noskaņojumā. Spēcīga jutos gan noskrējienos, gan taisnēs, gan kāpjot augšup kalnos. Sparīgi lecu pāri nokritušiem kokiem, panācu priekšā esošos skrējējus un daļu arī apdzinu. Daudz domāju par nesen lasītajiem Gediminas Grinius 10 padomiem, lai noskrietu UTMB. Laikam jau tas punkts par mednieka instinktiem bija īpaši labi palicis atmiņā…
Skrējēji dodas uz startu
Ap 17. kilometru uznāca pirmais lūziens, taču tas nevarēja būt piemērotākā brīdī, jo burtiski pēc diviem līkumiem klāt bija dzirdināšanas punkts, kur gan uzpildīju sistēmu ar ūdeni, gan sevi ar enerģijas dzērienu. O, kas tam bija par efektu! Lai arī līdz pat Dainu kalna Liepu aplim pārsvarā sparīgi soļoju, ap to laiku jau jutos gana atžirgusi.
Ap šo vietu arī satiku vienu 70km skrējēju spilgti oranžā kreklā, kuram ieķēros astē un nelaidos vaļā. Un tā līdz pat 31. kilometram, kad šis atpalika. Vēlreiz praksē pārbaudīju savu teoriju, ka nav vērts skriet visos kalniņos, jo galu galā tas nemaz nav ātrāk. Bieži vien mans oranžais vilcējspēks atrāvās tieši augšupceļā, taču pēc kāda brīža es jau atkal biju viņu panākusi. Grūtākajās vietās ik pa laikam mēdzu sev jautāt, kāpēc tā dzenos, varbūt vajag piebremzēt un vienkārši izbaudīt, bet jau pēc mirkļa atpakaļ bija sportiskais gars, kas lika vien sakost zobus un doties uz priekšu pa solītiem vien. Laikam jau spīts manī ir. Man likās, ka pēc pāris kilometriem jau būšu puisim apnikusi, bet nu nekādi nespēju viņu nedz apdzīt un atrauties, nedz iepalikt. Arī otrais lūzums uznāca tieši pirms dzirdināšanas punkta 27. kilometrā, taču enerģijas dzēriens atkal glāba tik ļoti, ka pat neapēdu pēdējo želeju.
Kad kilometru skaits Garminā jau sākās ar trijnieku, bija sajūta, ka trakākais ir garām un palikusi vien astīte. Drīz vien noķēru vienu konkurenti, kuru apdzinu, rāpjoties augšā Krimuldā. Tad atlika vien noskriet pa serpentīnu, pār Gauju un drīz jau klāt bija Ziediņkalns. Uzsākot lēno, mokošo augšupceļu secināju, ka vēl pāris minūtes līdz 4 stundām ir.
Kāpjot augšā, visvairāk kaitināja uzmundrinātāju balsis augšā. Šie tur priecīgi klaigā, tepat jau vien ir, bet tie pēdēji metri ir tik gari un grūti, kājas smeldz… Likās, ka uzkāpšu un pateikšu visu, ko domāju. Protams, ka brīdī, kad kalna augša bija burtiski ar roku aizsniedzama, tad tās domas aizmirsās un gribējās tik smaidīt, jo ir taču sasniegts finišs! Es to tik tiešām izdarīju!
Tik skaists rezultāts sen nebija bijis – 3:59:59. Vēl precīzāk zem 4 stundām pakļūt nu nav iespējams! Arī 7. vieta grupā un 8. vieta starp sievietēm skan labi.
Kādi tālākie plāni? Mazliet tuvākā nākotnē – Siguldas pusmaratons jau šonedēļ, jo oktobris ir Siguldas mēnesis. Un pēc gada? Āķis lūpā ir, un esmu apņēmības pilna nākamgad Siguldā skriet garo distanci.
ANETE SKRIEN 