Ne vienmēr viss notiek tā, kā plānots
Priecīgi selfiji pēc atpūtas
Tā vien liekas, ka, ja kaut kas tiek kārtīgi izplānots, tas ir ātrākais ceļš uz negaidītu pavērsienu, kas pieprasīs plānu maiņu. Tā man šoreiz notika ar gatavošanos Rīga-Valmiera. Plāns teica, ka jāskrien, ķermenis pieprasīja atpūtu. Ko nu?
Biju izdomājusi, ka apmēram mēnesi pirms R-V skriešu pēdējo garo treniņu un pēc tam mierīgi sākšu atpūtu jeb tapering. Viss skaisti izplānots, taču divas dienas pirms garā treniņa jūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Pašsajūta draņķīga, spēka īsti nav, viss organisms tā kā nīkuļo. Skaidrs, ka plāna pildīšana un ultratreniņa skriešana būs ātrākais ceļš uz saslimšanu. Ņemot vērā, ka Valmiera tik tuvu un jau februāra sākumā biju saslimusi, nācās pieņemt lēmumu visu atcelt un atpūsties, lai neriskētu vēlreiz nokļūt kārtīgā gultas režīmā.
Tas gan nekādā veidā neatviegloja lēmuma pieņemšanu. Neiztrūka bēdas, dusmas un citas negatīvas emocijas, taču drīz vien centos pārslēgt domāšanu no “viss slikti” uz “ko es varu darīt lietas labā?”. Viegli nebija, un situāciju mazliet apgrūtināja arī tas, ka nebija īsti skaidrs, kas pie vainas. Vienu brīdi jau likās, ka atkal vainīgs kārtējais gudrības zobs (pagājušajā gadā tiku vaļā no 2, izjaucot divu mēnešu plānus), taču par laimi ar to viss bija kārtībā. Galu galā nonācu pie secinājuma, ka tā varētu būt vairāku apstākļu kombinācija, tai skaitā nogurums, pēdējā semestra un bakalaura darba stress, fiziskā slodze un pavasaris ar vitamīnu trūkumu.
Man rīcības plāns bija sekojošs: nedēļas atpūta bez fiziskas slodzes un uztraukumiem par bakalauru un citiem universitātes darbiem, taču ar pamatīgu atpūtu un vitamīnu trieciendevu. Aptiekā nopirku sporta ārstes ieteikto Q10, sāku dzert linsēklu eļļu un no Dion piedāvājuma izvēlējos B grupas vitamīnu kompleksu B-Megavit. Sākumā likās, ka nekas nemainās, taču vajadzēja vien nedaudz pagaidīt. Mazāk kā nedēļas laikā sāku justies kā pavisam cits cilvēks, un bija skaidrs, ka esmu uz pareizā ceļa.
Tagad esmu atsākusi skriet un vingrot, jūtos lieliski, un tas ir atgriezis pārliecību par saviem spēkiem. Joprojām ir mazliet žēl par izlaistajiem treniņiem, taču atgādinu sev, ka reizēm daudz vērtīgāk ir atpūsties, nevis spītīgi izpildīt iecerēto plānu, ignorējot ķermeņa mājienus, ka visa kā ir par daudz. Tagad tik mierīgi jāaizvada pēdējās divas nedēļas pirms R-V. Ja reiz sapņos jau redzu dažādus skriešanas elementus, tad nudien skrējiens ir jau pavisam tuvu!
Ko ar šo visu gribu pateikt? Ne vienmēr viss notiek tā, kā ir plānots, taču tas pavisam noteikti nav pasaules gals. Tādos brīžos iesaku mierīgi izvērtēt situāciju, censties saprast, kas ir pie vainas un kā to pēc iespējas ātrāk atrisināt. Arī atpūta ir svarīga treniņprocesa daļa, jācenšas par to neaizmirst. 🙂
ANETE SKRIEN 