Gaujas nac. parka Stirnu buks – 21.05.2016
Uz priekšu! Foto: M. Gaļinovskis
Ja man būtu jāapraksta Gaujas nacionālā parka Stirnu buka posms pavisam īsi, varētu vien atviegloti nopūsties un teikt, ka labi vien ir, ka tas grūtums ātri aizmirstas. Taču tā nu ir sanācis, ka man gribas par šīm grūtībām uzrakstīt mazliet vairāk, un milzu karstums palīdz atcerēties, tieši cik izaicinošs bija šis posms.
Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis būs izaicinošs posms, jo Sigulda ar saviem kalniem un lejām var sagādāt ne mazums grūtu brīžu. Centos par to pārāk daudz nedomāt un vairāk filozofēju par to, cik atšķirīgs šis skrējiens būs no SKM, jo gribas ieraudzīt un izbaudīt ko jaunu.
Gaidot kanikrosa startu. Foto: M. Gaļinovskis
Pienāca siltais un saulainais 21. maijs, un bija prieks par iespēju tik labu dienu pavadīt svaigā gaisā darot to, kas patīk, tomēr jau pirms starta un pašos pirmajos kilometros kļuva skaidrs, ka siltais laiks varbūt nogurdinās vairāk par kalniem un lielo kilometru skaitu. Sākumu aizvadīju samērā mierīgi, skrienot kopā ar Mārtiņu, kuram šī bija pirmā pieredze taku skrējienos un pirmā tikšanās ar Lūsi, un daudzviet nemaz ātri nevarēja paskriet, jo cilvēku daudz un takas šauras. Nokļūstot pie sprinta etapa, kuru bijām paguvuši aplūkot jau no rīta, nebija ne mazākās domas, ka varētu augšā skriet. Sparīgi kāpām augšā un centāmies neskatīties uz cilvēkiem krēslu pacēlājā.
Pirms starta ar Mārtiņu. Vēl nenojaušam, tieši cik grūti būs. Foto: Kaspars
Noskrējiens pa jauno serpentīnu bija grūts, jo visu laiku bija mazliet bail, ka apavi izslīdēs un sanāks paņemt negribētu shortcut. Te Mārtiņam gāja krietni vieglāk, jo viņš skrēja ar asfalta apaviem. Pavisam drīz pie tilta pār Gauju tiku pie ārkārtīgi jauka pārsteiguma, jo ceļa malā stāvēja mamma ar divām draudzenēm un no visas sirds atbalstīja skrējējus. Tas bija ārkārtīgi jauki un negaidīti, jo pirms starta izdevās satikt tikai tēti, kurš pieveica Buka distanci, un no viņa sapratu, ka mamma ar kompāniju jau devusies takās, lai paspētu aizmukt no skrējēju bariem. Pēc tam dabūju dzirdēt komplimentus par savu vieglo soli, salīdzinot ar citiem skrējējiem, un atliek vien cerēt, ka šis bija objektīvs salīdzinājums.
Jau pirmajā skrējiena trešdaļā negāja viegli, un sāku prātot, kā gan tikšu līdz galam, ja jau no sākuma skriešana tāda samocīta. Kāpjot augšā Turaidā, puiši aiz muguras prātoja, kādēļ gan cilvēki skrien ar tām somām un/vai pudelēm, uz ko man gribējās tik pateikt, ka esmu gandrīz jau savus ūdens krājumus izdzērusi un labprāt būtu paņēmusi vēl. Jā, karstums darīja savu, un es priecājos, ka neizvēlējos iztikt tikai ar dzeršanas punktiem. Liekas, ka šķidruma trūkums arī bija galvenais iemesls, kāpēc nākamie desmit kilometri bija vēl grūtāki. Noskrējienā uz kājnieku tiltu tiku pie ļoti dīvainiem krampjiem ap diafragmu, kas lika pamatīgi samazināt ātrumu un palaist daudzus garām, tai skaitā arī Mārtiņu. Nodomāju, ka nākamreiz viņu ieraudzīšu vien finišā, jo par ķeršanu nebija spēka domāt, gana izaicinoši jau bija turpināt kustēties uz priekšu.
Saņēmos smaidam pirms dzeršanas punkta, kur aizmirsu uzpildīt pudeles. Gadās. Foto: A. Jermuts
Tā kā ūdens bija tikpat kā beidzies, biju izdomājusi nākamajā dzeršanas punktā uzpildīt pudeles. Nuja, protams… Ieraudzīju dzeršanas punktu, sapriecājos, apēdu želeju, padzēros un aizskrēju prom. Attapos esot jau gana tālu prom, lai galīgi negribētos skriet atpakaļ. Turpināju ar tukšām pudelēm, kas bija diezgan bēdīgi. Lieki teikt, ka slāpt sāka jau diezgan drīz.
Iekāpu aukstajā ūdenī un teicu: “TIK LABI!!!” Foto: A. Jermuts
Kad sadalījās Buka un Lūša distances, gribējās izvēlēties to pirmo, bet tomēr saņēmos un sekoju savai krāsai. Trase bija kļuvusi ēnaināka, kas palīdzēja atgūties, un samērā drīz arī bija dzeršanas punkts, kur beidzot atcerējos uzpildīt pudeli, kā arī apēdu želeju ar kofeīnu. Neilgi pēc tam noķēru arī Mārtiņu, kuram karstumā gāja vēl grūtāk. Nākamos trīs, četrus kilometrus veicām kopā, nekur nesteidzoties. Man tā bija iespēja atpūsties un sajust kofeīna efektu, bet Mārtiņam vieglāk nepalika, un viņš mani sūtīja prom. Pavisam drīz atkal pievienojās Buka distance, un bija iespējams iegūt pamatīgu confidence boost, apdzenot lēnākus skrējējus. Vēl iespēja atdzesēt pēdas, šķērsojot Lorupi, un tad jau pēdējais kāpums uz finišu. Brīvprātīgais teica, ka vēl kilometrs līdz finišam, un tik tiešām arī bija kilometrs. Bija milzīgs prieks, ieraugot finišu un to šķērsojot, bet spēka finiša spurtam gan vairs nebija. Nu nemaz.
Iegūta 3. vieta grupā ar 3:16:39. Foto: A. Jermuts
Parunājoties ar citiem, bija skaidrs, ka neesmu vienīgā, kam šis posms bija grūts. Skrienot paguvu vairākas reizes nodomāt, ka šis nu gan ir par traku, bet labi vien ir, ka grūtums ātri aizmirstas. Jau sēžot pufā, dzerot vēsu Abavas sidru un gaidot apbalvošanu, kur savā grupā dabūju kāpt uz zemākā pakāpiena (grupa gan traki maza, bet pjedestāls paliek pjedestāls), piedzīvojums vairāk kā 3 stundu garumā nelikās tik traks. Arī bildēs pārsvarā izskatos diezgan priecīga un esmu paguvusi pieteikties ne tikai pārējiem Lūšiem, bet arī CET garajai distancei, tā ka Rimantam ar komandu nudien izdevās patiesi skaists posms un tika piepildīts mērķis būt par “labajiem maitām”, jo nebūt nebija viegli, taču gribas vēl un vēl!
ANETE SKRIEN 