Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnos šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.
Read More
Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk. Read More
Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu. Read More
Kad sezona nav sākusies gluži kā gribētos, tad vismaz gribas to godam noslēgt. Tas ir neliels izaicinājums, ja sezona ir arī saīsināta, un šobrīd jau esmu Zviedrijā, kur pavadīšu atlikušos šī gada mēnešus. CET manā kalendārā bija pēdējais skrējiens Latvijā, tāpēc gribot negribot tam bija lemts noteikt, kāda pēcgarša paliks pēc šīs sezonas. Read More
Uz priekšu! Foto: M. Gaļinovskis
Ja man būtu jāapraksta Gaujas nacionālā parka Stirnu buka posms pavisam īsi, varētu vien atviegloti nopūsties un teikt, ka labi vien ir, ka tas grūtums ātri aizmirstas. Taču tā nu ir sanācis, ka man gribas par šīm grūtībām uzrakstīt mazliet vairāk, un milzu karstums palīdz atcerēties, tieši cik izaicinošs bija šis posms.
Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis būs izaicinošs posms, jo Sigulda ar saviem kalniem un lejām var sagādāt ne mazums grūtu brīžu. Centos par to pārāk daudz nedomāt un vairāk filozofēju par to, cik atšķirīgs šis skrējiens būs no SKM, jo gribas ieraudzīt un izbaudīt ko jaunu.
Gaidot kanikrosa startu. Foto: M. Gaļinovskis
Pienāca siltais un saulainais 21. maijs, un bija prieks par iespēju tik labu dienu pavadīt svaigā gaisā darot to, kas patīk, tomēr jau pirms starta un pašos pirmajos kilometros kļuva skaidrs, ka siltais laiks varbūt nogurdinās vairāk par kalniem un lielo kilometru skaitu. Sākumu aizvadīju samērā mierīgi, skrienot kopā ar Mārtiņu, kuram šī bija pirmā pieredze taku skrējienos un pirmā tikšanās ar Lūsi, un daudzviet nemaz ātri nevarēja paskriet, jo cilvēku daudz un takas šauras. Nokļūstot pie sprinta etapa, kuru bijām paguvuši aplūkot jau no rīta, nebija ne mazākās domas, ka varētu augšā skriet. Sparīgi kāpām augšā un centāmies neskatīties uz cilvēkiem krēslu pacēlājā.
Pirms starta ar Mārtiņu. Vēl nenojaušam, tieši cik grūti būs. Foto: Kaspars
Noskrējiens pa jauno serpentīnu bija grūts, jo visu laiku bija mazliet bail, ka apavi izslīdēs un sanāks paņemt negribētu shortcut. Te Mārtiņam gāja krietni vieglāk, jo viņš skrēja ar asfalta apaviem. Pavisam drīz pie tilta pār Gauju tiku pie ārkārtīgi jauka pārsteiguma, jo ceļa malā stāvēja mamma ar divām draudzenēm un no visas sirds atbalstīja skrējējus. Tas bija ārkārtīgi jauki un negaidīti, jo pirms starta izdevās satikt tikai tēti, kurš pieveica Buka distanci, un no viņa sapratu, ka mamma ar kompāniju jau devusies takās, lai paspētu aizmukt no skrējēju bariem. Pēc tam dabūju dzirdēt komplimentus par savu vieglo soli, salīdzinot ar citiem skrējējiem, un atliek vien cerēt, ka šis bija objektīvs salīdzinājums.
Jau pirmajā skrējiena trešdaļā negāja viegli, un sāku prātot, kā gan tikšu līdz galam, ja jau no sākuma skriešana tāda samocīta. Kāpjot augšā Turaidā, puiši aiz muguras prātoja, kādēļ gan cilvēki skrien ar tām somām un/vai pudelēm, uz ko man gribējās tik pateikt, ka esmu gandrīz jau savus ūdens krājumus izdzērusi un labprāt būtu paņēmusi vēl. Jā, karstums darīja savu, un es priecājos, ka neizvēlējos iztikt tikai ar dzeršanas punktiem. Liekas, ka šķidruma trūkums arī bija galvenais iemesls, kāpēc nākamie desmit kilometri bija vēl grūtāki. Noskrējienā uz kājnieku tiltu tiku pie ļoti dīvainiem krampjiem ap diafragmu, kas lika pamatīgi samazināt ātrumu un palaist daudzus garām, tai skaitā arī Mārtiņu. Nodomāju, ka nākamreiz viņu ieraudzīšu vien finišā, jo par ķeršanu nebija spēka domāt, gana izaicinoši jau bija turpināt kustēties uz priekšu.
Saņēmos smaidam pirms dzeršanas punkta, kur aizmirsu uzpildīt pudeles. Gadās. Foto: A. Jermuts
Tā kā ūdens bija tikpat kā beidzies, biju izdomājusi nākamajā dzeršanas punktā uzpildīt pudeles. Nuja, protams… Ieraudzīju dzeršanas punktu, sapriecājos, apēdu želeju, padzēros un aizskrēju prom. Attapos esot jau gana tālu prom, lai galīgi negribētos skriet atpakaļ. Turpināju ar tukšām pudelēm, kas bija diezgan bēdīgi. Lieki teikt, ka slāpt sāka jau diezgan drīz.
Iekāpu aukstajā ūdenī un teicu: “TIK LABI!!!” Foto: A. Jermuts
Kad sadalījās Buka un Lūša distances, gribējās izvēlēties to pirmo, bet tomēr saņēmos un sekoju savai krāsai. Trase bija kļuvusi ēnaināka, kas palīdzēja atgūties, un samērā drīz arī bija dzeršanas punkts, kur beidzot atcerējos uzpildīt pudeli, kā arī apēdu želeju ar kofeīnu. Neilgi pēc tam noķēru arī Mārtiņu, kuram karstumā gāja vēl grūtāk. Nākamos trīs, četrus kilometrus veicām kopā, nekur nesteidzoties. Man tā bija iespēja atpūsties un sajust kofeīna efektu, bet Mārtiņam vieglāk nepalika, un viņš mani sūtīja prom. Pavisam drīz atkal pievienojās Buka distance, un bija iespējams iegūt pamatīgu confidence boost, apdzenot lēnākus skrējējus. Vēl iespēja atdzesēt pēdas, šķērsojot Lorupi, un tad jau pēdējais kāpums uz finišu. Brīvprātīgais teica, ka vēl kilometrs līdz finišam, un tik tiešām arī bija kilometrs. Bija milzīgs prieks, ieraugot finišu un to šķērsojot, bet spēka finiša spurtam gan vairs nebija. Nu nemaz.
Iegūta 3. vieta grupā ar 3:16:39. Foto: A. Jermuts
Parunājoties ar citiem, bija skaidrs, ka neesmu vienīgā, kam šis posms bija grūts. Skrienot paguvu vairākas reizes nodomāt, ka šis nu gan ir par traku, bet labi vien ir, ka grūtums ātri aizmirstas. Jau sēžot pufā, dzerot vēsu Abavas sidru un gaidot apbalvošanu, kur savā grupā dabūju kāpt uz zemākā pakāpiena (grupa gan traki maza, bet pjedestāls paliek pjedestāls), piedzīvojums vairāk kā 3 stundu garumā nelikās tik traks. Arī bildēs pārsvarā izskatos diezgan priecīga un esmu paguvusi pieteikties ne tikai pārējiem Lūšiem, bet arī CET garajai distancei, tā ka Rimantam ar komandu nudien izdevās patiesi skaists posms un tika piepildīts mērķis būt par “labajiem maitām”, jo nebūt nebija viegli, taču gribas vēl un vēl!
Lai arī gads iesākās lieliski un skriešanas jomā viss noritēja pēc plāna, sākot jau ar Bikstu koptreniņu, kas deva pārliecību par saviem spēkiem īpaši garās distancēs, pavisam drīz viss krietni sašķobījās. Pārsvarā pie vainas bija veselība jeb tās trūkums, kopš februāra bija te labi, te slikti, un tajā brīdī, kad beidzot sapratu pareizo pieeju problēmas risināšanai, viss bija jau krietni ielaists. Lieki teikt, ka garām bija palaists ilgi gaidītais skrējiens uz Valmieru, un normāla skriešana atsākās vien aprīļa vidū, kad līdz Rīgas maratonam bija palicis jau tik maz, ka varbūt varētu pagūt atgūt formu tik tālu, lai noskrietu, taču nevarētu paspēt būt tik labā formā, lai noskrietu zem 3:30, kas bija jau septembrī izvirzīts mērķis Rīgas maratonam. Pieņēmu lēmumu nomainīt distanci no maratona uz pusmaratonu un tā vietā, lai bēdātos par izmaiņām sezonas plānos, centos darīt visu, lai atlikusī sezona būtu izdevusies. Read More
Ar pieciem pusmaratoniem nopelnītais serial finisher krekliņš.
Ar Siguldas posmu noslēdzās Skrien Latvija seriāls. Tas iezīmēja arī manas sacensību sezonas straujo tuvošanos beigām, jo palikuši vien pāris skrējieni, ko vairāk skriešu priekam, nevis rezultātiem. Taču Siguldā gan man rezultāts bija kripatiņu svarīgāks par prieku, un tam bija vairāki iemesli. Read More
Skats uz Ziediņa kalnu no starta
Kopš Siguldas kalnu maratona ir pagājušas jau piecas dienas, taču joprojām par to atceros katru reizi, kad nākas saskarties ar kāpnēm. Tiesa gan, šī ir pirmā diena, kad neskatos uz tām ar šausmām, klusi, taču spēcīgi cerot, ka apkārt nav pārāk daudz cilvēku, kuriem būtu iespēja vērot manu neveiklo cīņu ar tām. Read More
Siguldas kalnu maratons tepat vien ir. Nedaudz vairāk par dienu, un stāvēšu ar skatu uz Ziediņa kalnu, domājot par to, kuri būs tie ņiprākie, kurus kronēs par kalnu karali un karalieni, un kā pati tur uzrāpšos augšā. Divreiz. Nemaz nerunājot par pārējiem 35 kilometriem pa kalniem un lejām. Read More
Selfijs pirms starta. Izskatāmies diezgan ņipri.
Šajā sezonā Skrien Latvija posmi un kāzas iet roku rokā. Dienu pirms Ventspils posma precējos pati, pirms Kuldīgas pusmaratona fotografēju kāzas, savukārt Valmieras posma priekšvakarā vēl biju Jelgavas pusē, kur svinēju tuvu draugu kāzas. Vai tā bija laba doma? Read More
ANETE SKRIEN 