Archive

Tag Archives: ultra

Processed with VSCO with a6 preset

Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet. Read More

43447191_2241693345918217_7329204971562336256_o

Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.  Read More

IMG_2994

Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt. Read More

32323117_1594312754028236_5797534945643593728_o

2017. gada jūnijs. Pēc PČ Itālijā vairāki izlases dalībnieki nav pārliecināti, ka gribēs skriet arī nākamgad, taču man nav ne mazāko šaubu, ka es tur būšu. 

2018. gada februāris. Tikko ir noskrieti 64km Kanārijās, un, lai arī esmu priecīga, ka nesenās traumas ir pazudušas un varēja komfortabli noskriet visu distanci, tāda patiesa gandarījuma nav. Ir daudz, kur piestrādāt, un es alkstu pierādīt, ka varu labāk. Lieku treknu punktu šim posmam un esmu gatava nākamai nodaļai.  Read More