32323117_1594312754028236_5797534945643593728_o

2017. gada jūnijs. Pēc PČ Itālijā vairāki izlases dalībnieki nav pārliecināti, ka gribēs skriet arī nākamgad, taču man nav ne mazāko šaubu, ka es tur būšu. 

2018. gada februāris. Tikko ir noskrieti 64km Kanārijās, un, lai arī esmu priecīga, ka nesenās traumas ir pazudušas un varēja komfortabli noskriet visu distanci, tāda patiesa gandarījuma nav. Ir daudz, kur piestrādāt, un es alkstu pierādīt, ka varu labāk. Lieku treknu punktu šim posmam un esmu gatava nākamai nodaļai.  Read More

Advertisements

transgrancanaria2018-25325

Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk. Read More

Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu. Read More

19055575_1292955504163964_6475605068737404718_o

2017. gada Pasaules čempionāts taku skriešanā manos šī gada skriešanas plānos ienāca strauji un negaidīti mazāk kā divus mēnešus pirms tā norises, ieviešot savas korekcijas sacensību plānos. Bēdāties gan par to ne tuvu nebēdājos. Pārstāvēt Latvijas izlasi ir bijis mans sapnis, un te nu tas bija. Tika iegādātas biļetes, sarunāts atvaļinājums un palika tikai nedrošība par to, vai to dažu nedēļu laikā var pagūt pienācīgi sagatavoties. Ja nebūtu sākusi kopš gada sākuma kārtīgi apmeklēt Supervaroņu treniņus, būtu krietni grūtāk. Read More

27163418915_88fdb75592_o.jpg

Uz priekšu! Foto: M. Gaļinovskis

Ja man būtu jāapraksta Gaujas nacionālā parka Stirnu buka posms pavisam īsi, varētu vien atviegloti nopūsties un teikt, ka labi vien ir, ka tas grūtums ātri aizmirstas. Taču tā nu ir sanācis, ka man gribas par šīm grūtībām uzrakstīt mazliet vairāk, un milzu karstums palīdz atcerēties, tieši cik izaicinošs bija šis posms.

Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis būs izaicinošs posms, jo Sigulda ar saviem kalniem un lejām var sagādāt ne mazums grūtu brīžu. Centos par to pārāk daudz nedomāt un vairāk filozofēju par to, cik atšķirīgs šis skrējiens būs no SKM, jo gribas ieraudzīt un izbaudīt ko jaunu.

26594464274_a6cb3fd085_o.jpg

Gaidot kanikrosa startu. Foto: M. Gaļinovskis

Pienāca siltais un saulainais 21. maijs, un bija prieks par iespēju tik labu dienu pavadīt svaigā gaisā darot to, kas patīk, tomēr jau pirms starta un pašos pirmajos kilometros kļuva skaidrs, ka siltais laiks varbūt nogurdinās vairāk par kalniem un lielo kilometru skaitu. Sākumu aizvadīju samērā mierīgi, skrienot kopā ar Mārtiņu, kuram šī bija pirmā pieredze taku skrējienos un pirmā tikšanās ar Lūsi, un daudzviet nemaz ātri nevarēja paskriet, jo cilvēku daudz un takas šauras. Nokļūstot pie sprinta etapa, kuru bijām paguvuši aplūkot jau no rīta, nebija ne mazākās domas, ka varētu augšā skriet. Sparīgi kāpām augšā un centāmies neskatīties uz cilvēkiem krēslu pacēlājā.

IMG_0643.jpg

Pirms starta ar Mārtiņu. Vēl nenojaušam, tieši cik grūti būs. Foto: Kaspars

Noskrējiens pa jauno serpentīnu bija grūts, jo visu laiku bija mazliet bail, ka apavi izslīdēs un sanāks paņemt negribētu shortcut. Te Mārtiņam gāja krietni vieglāk, jo viņš skrēja ar asfalta apaviem. Pavisam drīz pie tilta pār Gauju tiku pie ārkārtīgi jauka pārsteiguma, jo ceļa malā stāvēja mamma ar divām draudzenēm un no visas sirds atbalstīja skrējējus. Tas bija ārkārtīgi jauki un negaidīti, jo pirms starta izdevās satikt tikai tēti, kurš pieveica Buka distanci, un no viņa sapratu, ka mamma ar kompāniju jau devusies takās, lai paspētu aizmukt no skrējēju bariem. Pēc tam dabūju dzirdēt komplimentus par savu vieglo soli, salīdzinot ar citiem skrējējiem, un atliek vien cerēt, ka šis bija objektīvs salīdzinājums.

Jau pirmajā skrējiena trešdaļā negāja viegli, un sāku prātot, kā gan tikšu līdz galam, ja jau no sākuma skriešana tāda samocīta. Kāpjot augšā Turaidā, puiši aiz muguras prātoja, kādēļ gan cilvēki skrien ar tām somām un/vai pudelēm, uz ko man gribējās tik pateikt, ka esmu gandrīz jau savus ūdens krājumus izdzērusi un labprāt būtu paņēmusi vēl. Jā, karstums darīja savu, un es priecājos, ka neizvēlējos iztikt tikai ar dzeršanas punktiem. Liekas, ka šķidruma trūkums arī bija galvenais iemesls, kāpēc nākamie desmit kilometri bija vēl grūtāki. Noskrējienā uz kājnieku tiltu tiku pie ļoti dīvainiem krampjiem ap diafragmu, kas lika pamatīgi samazināt ātrumu un palaist daudzus garām, tai skaitā arī Mārtiņu. Nodomāju, ka nākamreiz viņu ieraudzīšu vien finišā, jo par ķeršanu nebija spēka domāt, gana izaicinoši jau bija turpināt kustēties uz priekšu.

AneteSIGBU5.jpg

Saņēmos smaidam pirms dzeršanas punkta, kur aizmirsu uzpildīt pudeles. Gadās. Foto: A. Jermuts

Tā kā ūdens bija tikpat kā beidzies, biju izdomājusi nākamajā dzeršanas punktā uzpildīt pudeles. Nuja, protams… Ieraudzīju dzeršanas punktu, sapriecājos, apēdu želeju, padzēros un aizskrēju prom. Attapos esot jau gana tālu prom, lai galīgi negribētos skriet atpakaļ. Turpināju ar tukšām pudelēm, kas bija diezgan bēdīgi. Lieki teikt, ka slāpt sāka jau diezgan drīz.

AneteSIGBU4.jpg

Iekāpu aukstajā ūdenī un teicu: “TIK LABI!!!” Foto: A. Jermuts

Kad sadalījās Buka un Lūša distances, gribējās izvēlēties to pirmo, bet tomēr saņēmos un sekoju savai krāsai. Trase bija kļuvusi ēnaināka, kas palīdzēja atgūties, un samērā drīz arī bija dzeršanas punkts, kur beidzot atcerējos uzpildīt pudeli, kā arī apēdu želeju ar kofeīnu. Neilgi pēc tam noķēru arī Mārtiņu, kuram karstumā gāja vēl grūtāk. Nākamos trīs, četrus kilometrus veicām kopā, nekur nesteidzoties. Man tā bija iespēja atpūsties un sajust kofeīna efektu, bet Mārtiņam vieglāk nepalika, un viņš mani sūtīja prom. Pavisam drīz atkal pievienojās Buka distance, un bija iespējams iegūt pamatīgu confidence boost, apdzenot lēnākus skrējējus. Vēl iespēja atdzesēt pēdas, šķērsojot Lorupi, un tad jau pēdējais kāpums uz finišu. Brīvprātīgais teica, ka vēl kilometrs līdz finišam, un tik tiešām arī bija kilometrs. Bija milzīgs prieks, ieraugot finišu un to šķērsojot, bet spēka finiša spurtam gan vairs nebija. Nu nemaz.

26609879244_3efdac4afd_o.jpg

Iegūta 3. vieta grupā ar 3:16:39. Foto: A. Jermuts

Parunājoties ar citiem, bija skaidrs, ka neesmu vienīgā, kam šis posms bija grūts. Skrienot paguvu vairākas reizes nodomāt, ka šis nu gan ir par traku, bet labi vien ir, ka grūtums ātri aizmirstas. Jau sēžot pufā, dzerot vēsu Abavas sidru un gaidot apbalvošanu, kur savā grupā dabūju kāpt uz zemākā pakāpiena (grupa gan traki maza, bet pjedestāls paliek pjedestāls), piedzīvojums vairāk kā 3 stundu garumā nelikās tik traks. Arī bildēs pārsvarā izskatos diezgan priecīga un esmu paguvusi pieteikties ne tikai pārējiem Lūšiem, bet arī CET garajai distancei, tā ka Rimantam ar komandu nudien izdevās patiesi skaists posms un tika piepildīts mērķis būt par “labajiem maitām”, jo nebūt nebija viegli, taču gribas vēl un vēl!

Processed with VSCO with a6 preset

Lai arī gads iesākās lieliski un skriešanas jomā viss noritēja pēc plāna, sākot jau ar Bikstu koptreniņu, kas deva pārliecību par saviem spēkiem īpaši garās distancēs, pavisam drīz viss krietni sašķobījās. Pārsvarā pie vainas bija veselība jeb tās trūkums, kopš februāra bija te labi, te slikti, un tajā brīdī, kad beidzot sapratu pareizo pieeju problēmas risināšanai, viss bija jau krietni ielaists. Lieki teikt, ka garām bija palaists ilgi gaidītais skrējiens uz Valmieru, un normāla skriešana atsākās vien aprīļa vidū, kad līdz Rīgas maratonam bija palicis jau tik maz, ka varbūt varētu pagūt atgūt formu tik tālu, lai noskrietu, taču nevarētu paspēt būt tik labā formā, lai noskrietu zem 3:30, kas bija jau septembrī izvirzīts mērķis Rīgas maratonam. Pieņēmu lēmumu nomainīt distanci no maratona uz pusmaratonu un tā vietā, lai bēdātos par izmaiņām sezonas plānos, centos darīt visu, lai atlikusī sezona būtu izdevusies. Read More