Cēsis Eco Trail 81km – 06.08.2016

Kad sezona nav sākusies gluži kā gribētos, tad vismaz gribas to godam noslēgt. Tas ir neliels izaicinājums, ja sezona ir arī saīsināta, un šobrīd jau esmu Zviedrijā, kur pavadīšu atlikušos šī gada mēnešus. CET manā kalendārā bija pēdējais skrējiens Latvijā, tāpēc gribot negribot tam bija lemts noteikt, kāda pēcgarša paliks pēc šīs sezonas. 

Vai es jutos gatava CET? Nē. Vai es biju gatava CET? Jā. Garākais treniņskrējiens bija janvārī Rīga-Biksti koptreniņā noskrietie 60km. Tad vairākus mēnešus cīnījos, kamēr savedu kārtībā veselību, izlaižot Rīga-Valmiera un vairākās sacensībās pārreģistrējoties uz īsākām distancēm. Pēc tam sevi ļoti saudzēju, ļoti bailīgi palielinot kilometrāžu, un beigās pēdējās divas nedēļas pirms sacensībām aizvadīju diezgan drastiskā darba režīmā tikpat kā bez treniņiem. Tomēr nedēļu pirms CET man izdevās fantastisks Stirnu buka posms, kas ļāva noticēt saviem spēkiem, un turpmākās dienas optimistiski dzīvoju ar cerību, ka līdz galam tikšu. Tā kā tas bija mans pirmais CET un pirmā taku ultra, kā arī garākā jebkad skrietā distance, izvirzīju sev tikai vienu mērķi – izbaudīt. Nu jā, un paskriet zem 10 stundām.

Pirmais satraukums un pārdomas par to, uz ko gan esmu parakstījusies, parādījās vien piektdien, kad sāku gatavoties ceļam uz Cēsīm. Man paveicās Cēsīs tikt pie dzīvokļa (paldies Evijai un Andžejam!), kas, kā izrādās, bija tieši blakus skolai, kur palika lielākā daļa skrējēju. To, protams, sapratu tikai četros no rīta, kad likās aizdomīgi, ko tādā nakts stundā pretējā mājā deg gaisma tik daudzos logos un ir manāma pamatīga rosība. Piektdienas vakarā devos pastaigā uz sacensību centru, kas dzīvē bija daudz garāka pastaiga kā bija izskatījies kartē. Nebija ne vainas, lai mazliet pakustētos dienu pirms skriešanas, bet izdomāju, ka uz startu gan noteikti jābrauc ar mašīnu. Izņēmu numuru, parunājos ar pāris pazīstamām sejām un devos mājup paēst, pabeigt krāmēt mantas un ļauties pēdējam satraukuma vilnim pirms aizmigt lietus un zibens koncerta pavadījumā.

Numuru kārtošana pirms starta.

Mani brīdināja par gultas ērtumu un spēju veicināt aizgulēšanos, taču pamodos acumirklī pēc modinātāja. Viss skaidrs – ķermenis jau zina, ka notiks kas svarīgs. Brokastis gan negribējās, knapi apēdu vienu banānu, saģērbos, paņēmu mantas un devos ārā lietū. No visas sirds cerēju, ka piepildīsies telefonā apskatītā laika prognoze un pirms starta lietus vismaz pierimsies, ja ne beigsies pavisam. Tā kā mašīna ir liela, bet es tur esmu pavisam viena, nolemju paņemt un aizvest līdz startam pirmos skrējējus, kas gadīsies pa ceļam. Braucu, redzu divus stāvus, piestāju un drīz vien aizmugurē sēž Mārtiņš un Normunds. Viens pat saka, ka varētu apraudāties, un pati jūtos aizkustināta. Karmas punkti šodien noderēs. Veiksmīgi noparkojamies kādus 400m no starta, ap to laiku lielais gāziens jau ir pārgājis un vairs nav jābaidās pilnībā izmirkt pirms vēl viss ir sācies.

Vāveres gatavas startam!

Ierodoties startā saprotu, ka varēja arī nesteigties. Ne man numurs jāizņem, ne mantas uz KP jāaizsūta, iesildīties nešķiet vajadzība… Nu neko, pasocializējos, mirkli satraucos par to, vai tik nevajadzēja arī lukturīti, bet tad jau bija laiks stāties starta koridorā, uztaisīt Vāveru kopbildi un aidā! Sāku skrējienu kopā ar Vāverēm, kas bija lieliska izvēle, jo nekādā gadījumā negribēju pārķert startu, un te nu uzticējos cilvēkiem ar pieredzi. Drīz vien palikām divatā ar Ingu, un man viņas temps ļoti patika. Sākumā tie platie lauku ceļi likās mazliet garlaicīgi, bet nebija ilgi jāgaida līdz pirmajiem grāvjiem, kur neglābjami piesmēlu kājas ar dubļiem pāri potītēm un nošmulējos līdz pat šortiem. Ļoti veiksmīgi to izdarīt pirmajos 15km, zinu. Vismaz mani turpmāk vairs nebūt neuztrauca, kur ir tīrākā takas trajektorija. Drīz pēc tam bija pirmais kāpums, no kura pavērās maģiska aina ar sauli, kas lec rīta miglā. Atgādināju sev, ka šī ir tā vieta, kur jāskatās zem kājām, pabaudīju un skrēju tālāk.

Vāveres ierodas Stirnu buka KP. Viss ir atstrādāts līdz pēdējam sīkumam. 

Drīz klāt jau pirmais Stirnu buka KP, kur var ne tikai papildināt pudeles un apēst arbūzu, bet arī uzlādēt pozitīvisma rezerves un skriet tālāk. Jutos labi, nekas nekur nesāp, var skriet! Ir iepazīti arī pirmie līdzskrējēji, piemēram, lietuvietis Elsotājs, kuram īpaši patika iesēsties astē un skaļi, skaļi elsot. Sākumā tie kilometri pazuda neticami ātri, atlika tikai kontrolēt tempu un pulsu un skriet. Neilgi pirms 2. KP sanāca atrauties no Ingas, un tā arī aizskrēju pa priekšu.

Arī sākumā trase bija interesanta, vietām kāds sabrucis tilts, kur izpalīdzīgi puiši palīdzēja tikt augšā, tad kāds pussabrucis tilts, slideni koka celiņi, grāvīši ar upītēm apakšā, ko ne vienmēr izdevās šķērsot sausām kājām (it kā tās maz būtu bijušas sausas kopš 15.km dubļiem). Tad bija klāt jau 43.km KP, kas pēc mana Garmin pienāca jau 40.km, un sākās pavisam aizraujoša trases daļa – Amatas džungļi. Ja pirmajos kilometros bija interesanti skriet pa zālēm, kas ir gandrīz manā augumā, un tikpat kā neko neredzēt zem kājām, tad drīz vien tas apnika. Labi, ka Elsotājs bija tepat aiz muguras, tāpēc nācās vien kustināt kājiņas un skriet uz priekšu. Biju sapratusi, ka tas ir viens no labumiem tādam Elsotājam aiz muguras, jo tajos pāris kilometros, kad viņš bija priekšā, nekāda bauda skatīties uz viņa pēcpusi un motivācija censties nebija (puiši, arī jums ir dibeni jātrenē!). Varbūt tāpēc viņš tik bieži laida mani pa priekšu? Ja tā, tad abiem win-win situācija.

Smaids tik plats tāpēc, ka KP4 jau redzams.

Drīz gan Amata mani nogurdināja, lietuvietis uz brīdi aizbēga un paliku divatā ar Oskaru. Parunājāmies, paskrējām, vietām pagājām un es visu laiku cerēju, ka beidzot līdzenos džungļus nomainīs kāds kalns, jo gludajos gabalos sirdsapziņa īsti neļāva slinkot un iet soļiem par spīti tam, ka acis jau raibas, grūti atšķirt sakni no bedres un tik ļoti gribas paiet un paslinkot. Drīz vien manas cerības tika uzklausītas, un varēja uzkāpt kārtīgā kalnā pirms priekšpēdējā KP. Jau priekšpēdējā! Te noķērām lietuvieti, es uzzināju, ka tik tiešām esmu sestā sieviete un galīgi priecīga skrēju tālāk. Bija noskrieti jau pie 60km, palika grūtāk, bet problēmu skriet nebija, joprojām nekas nekur īsti nesāpēja. Jā, gandrīz visos kāpumos gāju soļiem, taču pēc tiem nebija nekādu grūtību motivēt sevi atsākt skriet. Visas grūtības vairāk bija galvā nekā ķermenī, jo pēc 7 stundām kustībā smadzenēm gribēja sākt slinkot. Es gan spītīgi tam neļāvos, devos tik uz priekšu, arī tajā aizaugušajā izcirtumā vai kas nu tas bija ar tām zālēm un sagāztajiem kokiem cēlos, kritu, atkal cēlos un atkal kritu un tik tuvojos finišam. Un runājos ar lietuvieti, ka vajadzētu iekļauties 10 stundās.

Atceros, ka vienā kontroles punktā meitene, mani ieraugot, priecīgi iesaucās: “O, beidzot meitene!” Es, protams, pasmējos un atbildēju, ka tas jau ir slikti, jo nozīmē, ka 5. vieta ir gana tālu priekšā. Tagad man sāk likties, ka šis īsais dialogs nospēlēja man par sliktu, jo apzināti vai neapzināti nolēmu, ka nav vērts ķert rokā. Kā nekā, tajā brīdī bija vēl pusmaratons līdz Vienības laukumam, un tas ir gana daudz, lai vēl taupītu spēkus, jo šajā brīdī sākās kilometrāža, ko nekad vēl nebiju skrējusi.

Kāpēc visas bildes ir kāpumos? Izskatās, ka skriets nav vispār.

Kad sākās grants ceļu posms, diži laimīga nebiju. Ja izklausās, ka citi tur kārtīgi izskrējās, tad varu teikt paldies tikai un vienīgi mūsu trio (es, Elsotājs un vēl viens puisis), ka nācās sakost zobus un turēt līdzi. Zināju, ka, palaižot viņus prom, siltas dušas laiks pienāks vēl vēlāk. Gāja gan mums visādi – es kāpumos gāju, lietuvietis tajos centās skriet, savukārt noskrējienos visgrūtāk bija trešajam puisim. Tā nu mainījāmies pozīcijām, katrs skrienot, kad var paskriet, līdz beidzot man izdevās atrauties. Tas notika tieši pirms pēdējā kontrolpunkta, kad noticēju, ka man ir gana daudz līdzsvara un drosmes, lai slideno noskrējienu tik tiešām godam noskrietu, un gana daudz spēka, lai sparīgi uzrāptos līdz dzirdināšanas punktam (jo beidzot taču kalns, kurā uzkāpt un atpūsties!). Paldies par operatīvo un gādīgo aprūpēšanu šajā punktā, jo izrādās, ka šajā brīdī tādi jautājumi kā pudeles uzpildīšana man pašai vairs nelikās aktuāli.

Ilgi gan neuzkavējos, jo pazaudēt nupat iegūto pārsvaru negribējās. Tas gan netraucēja vienā brīdī tikt pie zaļās pieturas, par ko sāku domāt jau ap kādu 25.km, un nevilšus aizdomājos, ka ultras gan ir īpašas, ja var gandrīz 50km jeb kādas 6 stundas skriet un filozofēt, vai vajag krūmus vai nevajag.

Kaut kur ap 55-60km. Es un Elsotājs.

Rāpjoties Žagarkalnā sāku domāt, ka nu jau tā kā varētu arī pietikt tie kalni, kuros atpūsties, taču manas domas pārtrauca vīrietis ar suni un bērnu, kurš nāca pretī un teica, lai ķeru rokā 5. vietu, jo starp mums ir tikai šis kalns. Sasmaidījāmies, pateicu, ka padomāšu, un kāpu tālāk augšā. Šis bija vajadzīgs spēriens pa pakaļu, jo palicis jau pavisam maz un vajadzētu tā kā ļaut vaļu visam, kas vēl palicis. Viegli gan tas nebija. Redzēju priekšā divus cilvēkus, ko drīz vien arī noķēru, bet izrādījās, ka nepareizā distance un/vai dzimums. Nevienu citu neredzēju pat pārredzamajās vietās, un tad vairs nenoticēju sev, ka varētu noķert, jo nezināju, vai maz ir vēl ko ķert, un mazliet nometu apgriezienus, lai ar baudu noskrietu arī pēdējos kilometrus. Mazliet depresīvi bija skriet gar savu Cēsu mājvietu, un galvenokārt tāpēc, ka apzinājos, ka pēc finiša vēl vajadzēs tikt līdz šejienei. Ilgi šādās drūmās domās nekavējos, fokusējos uz finišu. Finišs ir prieks, un prieks ir tuvu. Kādam par maniem spēkiem sajūsminātam 32km skrējējam teicu, ka viņam jau nu gan pieklātos tagad skriet tā, lai līdz beigām viņu nenoķeru, un viņš, malacis, mani paklausīja un tā arī darīja. Es gan centos viņu noķert, jo man vajadzēja kādu zaķi, ko ķert. Zinu, zinu un neliegšos, ka savtīgi.

Viegli kļuva, kad bija redzams Cēsu pils parks. Kāpjot no pļavas pilsētā, kāri ķēru Andra uzmundrinājumu, kas deva spēkus uzskriet pa visām garajām kāpnēm. Atcerējos gan, ka biju piemirsusi viņu apsveikt, jo to, ka viņš bija uzvarējis, biju apskatījusi jau trasē, bet tas bija mazsvarīgi, jo nu jau bija viss. Tik vien kā izlavierēt starp tūristiem, nenomaldīties (gandrīz izdevās) un laimīgi finišēt paceltām rokām. Ir! Pirmā kārtīgā ultra noskrieta 9:23:12.

Emocijas tieši pirms un uzreiz pēc finiša.

Pēc finiša gan izrādījās, ka noskriet bija tikai puse no uzvaras. Vēl vajadzēja aiziet līdz mašīnai, izvairīties no ķīmiskās tīrītavas nepieciešamības salonā, aizbraukt līdz dzīvoklim, uzkāpt līdz 4. stāvam, nomazgāties, pagulēt, savākt mantas, braukt atpakaļ uz apbalvošanu… Tā kā biju atbraukusi pilnīgi viena, nebija neviens, kam lūgt palīdzību kādā no jautājumiem un nācās vien darīt pašai. Tas bija tik sasodīti grūti, pat grūtāk kā noskriet visu ultru. Vienā brīdī sēdēju istabas vidū ar mantām visapkārt un domāju, ka nu ir viss un tur arī palikšu, jo nespēju pat izdomāt loģisku darbību secību. Savā ziņā gan novērtēju šo lēmumu, jo tas lika saņemties un vienkārši darīt. Visticamāk, ja būtu bijis kāds, kuram uzvelt rūpes par sevi, es būtu bijusi krietni lielāka lupata. Viss gan beidzās labi – vājuma brīdis pārgāja, drīz jutos daudz labāk un vakarā jutos tik labi, ka varēju droši sēsties pie stūres un braukt mājās.

Prieks un laime un netīras kājas. Viss, kas vajadzīgs, lai zinātu, ka ultra noskrieta.

Kad atgriezos uz apbalvošanu, es biju nudien šokā, ka man ir 1. vieta grupā, jo skrienot cerēju, ka ar savu 6. vietu kopvērtējumā vispār tikšu uz pjedestāla savā grupā. Pilnīgi droši varu teikt, ka ar savu veikumu esmu gandarīta. Esmu priecīga gan par laiku, gan par sajūtām, emocijām un noskaņojumu trasē, par veiksmīgo uztura plānu (High5 želejas ar pāris Dion koncentrātiem), savu fizisko formu un tikpat kā bezsāpju skrējienu. Arī nākamajā dienā tikpat kā nekas nesāpēja, vajadzēja tikai pacietīgi iekustināt Ahileja cīpslu un varēja izstaigāt visu Motormuzeju. Mazliet gan rūgtums par 5. vietu, kuru no manis šķīra vien nieka 15 sekundes. Uz 9+ stundu fona tas liekas tāds nieks, taču būs par vērtīgu mācību nākotnei.

Sirsnīgs paldies visiem, visiem, visiem, bez kuriem šī nebūtu bijusi tik lieliska pieredze – tuvākiem un tālākiem atbalstītājiem, visiem līdzskrējējiem, no kuriem bēgt, kurus ķert un ar kuriem kopā skriet, burvīgajiem brīvprātīgajiem par uzmundrinājumiem un palīdzību, fotogrāfiem par vizuālām atmiņām, organizatoriem par šo pasākumu, manām komandām par atbalstu un visiem pārējiem, kuri kaut ar domām bija klāt. Bez jums tas nebūtu izdevies šādi. PALDIES!

• CET
• Cēsis Eco Trail
• sacensības
• Salomon Latvia
• skriešana
• taku skriešana
• ultramaratons
• VSK Noskrien Vāveres